Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, bet stāsts ir nonācis līdz beigām. Jā, mēs bijām Krētā tikai nedēļu, un lielākoties vārtījāmies pludmalē, tāpēc stāstīt atlicis vairs nedaudz. Bildes būs no iepriekš nepublicētajām Taņas, jo es tās ieguvu tikai nesen.
Pēc atgriešanās no velotūres es numuriņā nedaudz palasīju grāmatu, noskalojos dušā un gāju uz restorānu. Tur kā nākas notiesāju atvadu vakariņas, uz atvadām saēdoties vairāk arbūzu. Gribējās dzert, bet limonāde bija apnikusi līdz kaklam, tāpēc nācās tomēr uzgulties vīnam. Es sēdēju viens pats, jo cīņubiedri pa to laiku jau bija paēduši, un piebeidzu glāzes vienu pēc otras, izmaucot veselu litru. Steigties man nebija kur, blakus sēdēja skaists franču pāris – vīrietis un viņa sieva. Es jau gribēju viņiem piesieties (NOT GAY), bet vietām esmu tāds nūģis, ka pat piedzēries negribu cilvēkiem apnikt. Tāpēc es vienkārši sēdēju un izbaudīju šurpu turpu skraidošos viesmīļus, sniegbaltos galdautus un to, ka, lai arī ir vakars un sēžu laukā, ir silti un gaiši. Un tas viss ar franču valodu kā muzikālo pavadījumu. Īsāk sakot, skatījos apkārt, piesūcos ar Krētas čila mentalitāti, un man neko vairāk nevajadzēja.
Sēdēju es praktiski līdz restorāna slēgšanai. Pēc tam aizgāju uz pludmales bāru, atradu savus fellow ceļotājus un turpināju uzturēties nirvānas stāvoklī, pastiprinot to ar papildu baltvīna devām. Sēdējām mēs piecatā, jo Andrjuha kaut kur bija atradis krievu meiteni, kura Krētā atpūtās viena. (Mēs, kropļi, aizmirsām viņa vārdu, © grupa 2h company). Lai gan vairāk nekā litra izdzertā vīna dēļ biju pacilātā garastāvoklī, nevarēju nepamanīt, ka aiz baseina pa kreisi, kur mēs parasti tusējām un skatījāmies uz jūru, atrodas milzīga vietējo kompānija, kas kaut ko vētraini svin. Pēc tam es pamanīju viesnīcas pārvaldnieku, to pašu, kurš visu kontrolē. Viņam blakus atradās cilvēks uzvalkā un bērnu ratiņi. Dzērušam jūra līdz ceļiem, tāpēc es piegāju pajautāt, ko svin. Taņa, neskatoties uz to, ka parasti ir ar diezgan lielu krampi, periodiski mani apstādina, kad domā, ka es sāku pāršaut pār strīpu. Bet te nepaspēja, un varbūt arī neplānoja. Šeit varētu būt aizraujošs stāsts, kā es visus ievilku baseinā, bet nekas tāds nenotika – man vienkārši pateica, ka svin kristības. I’m not that kind of man, varbūt tā pat ir labāk.
Ēna traucē kompozīcijai. Traucē tai kļūt pārāk glamūrīgai
Krievu meitene mūs pameta pirmā, pēc tam diezgan ātri notinās Taņa ar Sergeju cerībā pagulēt. Mēs ar Andrjuhu vēl papļāpājām par visādām filozofiskām muļķībām, un arī gājām gulēt, jo divos naktī bija autobuss uz lidmašīnu. Pagulēt man lāgā neizdevās ne numuriņā, ne autobusā, toties es pamodos bez modinātāja un pamodināju Andreju. Bet lidostā man jau sākās paģiras, un es pats nezinu, kā izturēju rindā. Mans koferis svēra 27 kg pie atļautajiem divdesmit, jo bija piebāzts ar olīveļļu, vīnu un garšvielām. Krētieši tomēr uz raslabona palaida garām – varbūt tāpēc, ka rēķināja to mums abiem ar Andreju. Andrejs un Taņa aizmirsa ielikt visādas tur zobu pastas koferī, un viņiem nācās tās izmest miskastē, jo šķidrumus ES salonā vadāt neļauj. Lai cik dīvaini tas nebūtu, vienu zobu pastu Andrejs pie tam aizmirsa izmest, un to protams neatrada. Un nemaz arī nemeklēja - baigi nu Krētas muitniekiem vajag pārbaudīt, ko tūristi ved atpakaļ uz dzimteni.
Lidmašīnā es izveicu operāciju, kas pretēja Andreja kombinācijai izlidojot – apsēdos viņa vietā pie loga. Īpašu labumu man tas nedeva – skatu daļēji aizsedza spārns. Labi vēl, ka uz tā bija rakstīts “Šeit nestaigāt”, vismaz kaut kāda izklaide. Bet atlidojot uz Rīgu, mūs vispār sagaidīja parasts Baltijas lietus. Kāds garlaicīgs teicamnieks uzrakstītu, ka viņu tas, lai cik dīvaini nebūtu, iepriecināja, jo Krētas karstums bija apnicis. Bet es uzrakstīšu, ka mani tas iepriecināja, jo man patīk lietus. Arī diezgan garlaicīgi, bet vismaz tas ir cits pelēks štamps, pareizais.
Jebkurā gadījumā, pienācis laiks savilkt kopā rezultātus. Krētā ir lieliski. Būtu labi turp aizbraukt uz kādu pusgadiņu – ar riteni apbraukāt visu. Man patika gandrīz viss: gan sēdēt pludmalē ir forši, gan senie cietokšņi labi, un arī jūra ar ezeru. Par to, ka neapskatīju visu, es nenožēloju – tas ir stulbi, vienalga pa nedēļu tikai pārrautos, bet ieraudzītu tikai mazu kripatiņu Krētas, un arī tad kā tūrists. Bet tā es vismaz papļāpāju ar jauniem cilvēkiem – vietējiem, Taņu un Sergeju, un pat uzbūvēju kārtējo mitoloģisko teoriju par raslabonu – ir labi, kad ir, kur pievilkt faktus. Tūlīt atskries māsa, un ar patērētāju sabiedrības iedvestu neatlaidību sāks jautāt, kas tad man galu galā patika visvairāk. Ja reiz viņa grib apzināti nepatiesu atbildi uz nekorekti uzdotu jautājumu, es centīšos to izdomāt. (Starp citu, doktors Hauss bieži tā dara – sniedz absolūti patvaļīgas atbildes uz acīmredzami bezjēdzīgiem jautājumiem).
Lai ir taverna virs Kurnas velotūrē. Tur ir ļoti skaisti un mierīgi, sen nebiju tādas sajūtas pieredzējis.
Un jā, Krētā man patika. Man vispār patīk viss jaunais un daudzveidīgais. (Lai cik tas nebūtu dīvaini, ne visiem tā ir). Vai es vēl kaut kur braukšu ar all-inclusive - nezinu, atkarīgs no apstākļiem.
Žēl tikai, pasaule ir milzīga, un pat ja brauksi uz divām valstīm gadā, visas neapceļosi.